Dabā plaši sastopama viela ir sulfāti, kas [ūdenim skalojoties caur minerāliem] nonāk arī gruntsūdeņos. Sulfātu koncentrācija var palielināties gruntsūdeņos saistībā ar ražošanas procesu emisijām, vai arī ar pārmērīgu minerālmēslu lietošanu lauksaimniecībā. Lai arī sulfātu klātbūtne dzeramajā ūdenī diezgan plašā koncentrāciju diapazonā nav kaitīgi cilvēka veselībai, MK noteikumos Nr. 235 ir noteikta maksimāli pieļaujamā sulfātu koncentrācija dzeramajā ūdenī – 250 mg/l. Parasti sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī ir ievērojami zemāka par koncentrācijām, kas būtu kaitīgas cilvēka veselībai. Dažviet Latvijā ir konstatēta neatbilstība pēc sulfātu jonu koncentrācijas (Jelgavas pilsētā, Jelgavas, Tukuma un Liepājas rajonos). Palielināta sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī (>250 mg/l) var piešķirt ūdenim nepatīkamu piegaršu, kā arī samazināt ūdens dezinfekcijas efektivitāti.

Sulfāti ir vieni no vismazāk toksiskiem anjoniem, kas tikai lielās koncentrācijās (> 600 mg/l) var izraisīt kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumus. Sulfātu jonu koncentrāciju dzeramajā ūdenī nevar samazināt ar parastajām metodēm un apdzīvoto vietu centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, pateicoties augstajām izmaksām, netiek uzstādītas speciālas iekārtas to koncentrāciju samazināšanai (jonu apmaiņa, atgriezeniskā osmoze). Minētie pārsniegumi mangāna, amonija un sulfātu jonu koncentrācijām dzeramajā ūdenī dažos Latvijas rajonos ir saistāmi ar apvidus ģeoloģiskajām īpatnībām. 

Sarkaņu ciema ūdensapgādes urbumā sulfātu daudzums ir 320 mg/l, kas pārsniedz normu (250 mg/l). Ūdeni pārtikā lietot drīkst, tomēr maziem bērniem būtu vēlams to dot novārītu. A/S Madonas ūdens meklē risinājumu šai problēmai. Tikmēr šis parametrs tiek papildus kontrolēts.